Kā augu valsts produkti saudzē zemeslodi?
Kāda saistība ar apkārtējo vidi ir tam, ko es lieku savā šķīvī un vēderā? Kāpēc “Neapēd zemeslodi” stāsta, ka augu valsts ēdieni ir draudzīgāki dabai? Laiks izpētīt, kādi procesi veido cilvēkam un citiem dzīvniekiem apdzīvojamu planētu un kā tos ietekmē mūsu pārtikas izvēles!
Zinātnieki ir noteikuši 9 procesus, kas uztur Zemi stabilā stāvoklī – “planētas robežas”. Par robežām tās sauc tāpēc, ka to pārkāpšana apdraud dzīvību uz Zemes. Diemžēl 2024. gadā jau 6 no 9 robežām ir pārkāptas! Šī situācija satrauc, tomēr mēs varam to uzlabot. Tam, kā cilvēki ražo un patērē pārtiku, ir ietekme uz gandrīz visām planētas robežām. Tāpēc gan pircēji, gan uzņēmumi var aizsargāt planētu ar savām izvēlēm. Dzīvnieku izcelsmes produktus (gaļu, pienu, olas utml.) un augu izcelsmes produktus (graudaugus, pākšaugus, dārzeņus utml.) ražo atšķirīgos veidos, tāpēc arī to ietekme ievērojami atšķiras. Lasi tālāk par pārtikas ietekmi uz klimatu, dabas daudzveidību un vēl!
Attēls: Planētas robežas. Sarkanā līnijā nozīmē, ka robeža ir pārkāpta. Avots: Planetary Health Check 2024
Klimata pārmaiņas
Gaiss jeb atmosfēra mums ir kopīga ar visu pasauli. Oglekļa dioksīds (CO2), metāns (CH4) un citas siltumnīcefekta gāzes (SEG) aiztur tajā siltumu. Palielināta SEG koncentrācija nozīmē augstāku gaisa temperatūru, izmaiņas ūdens apritē, spēcīgākas vētras un citas ekstrēmas parādības. Latvijai ir paveicies vēl nebūt starp tām valstīm, kur cilvēkiem jāpamet mājas ugunsgrēku un vētru dēļ. Tomēr arī pie mums klimata pārmaiņas liek sevi manīt: Latvijas Banka informē, ka mūsu mājsaimniecības arvien biežāk cieš no dabas katastrofu radītiem zaudējumiem, kas ik gadu pieaug.
Viens no lielākajiem sektoriem, kas veicina klimata pārmaiņas, ir pārtikas sistēma. Visvairāk SEG izmešu pārtikas ķēdē rada tieši dzīvnieku produktu ražošana – no lopbarības līdz gala produktam. SEG izmeši rodas dzīvnieku gremošanas procesā, kūtsmēslu un ganību apsaimniekošanā, zivsaimniecībā, zemes izmantošanā un lopbarības ražošanā. Kopā šie procesi rada vairāk nekā pusi no visiem pārtikas ražošanā radītajiem izmešiem.
Diagrammā salīdzini, cik daudz SEG emisiju rada 1 kilograms dzīvnieku gaļas, piena un olu vai 1 kilograms graudaugu, pākšaugu, tofu, sojas piena un dārzeņu!
Daži bažījās par klimata pēdu, ko rada eksotisku augu valsts produktu kā, piemēram, banānu, avokado, čia sēklu u.c.) importēšana no tālām zemēm. Tomēr transports sastāda mazu daļu no pārtikas kopējās klimata pēdas – lielākajai daļai pārtikas mazāk par 10%, un Eiropā tikai 6%, kas ir līdzvērtīgi ar iepakojumu saistītajiem izmešiem. No klimata viedokļa daudz lielāka ietekme ir tam, ko mēs ēdam, nevis kur tas izaudzēts.
Lai gan augu produkti rada mazāk izmešu, vietējs, sezonāls un bioloģisks augu produkts, visticamāk, būs videi draudzīgāks par šādu pašu importētu produktu. Tāpat nevajadzētu izvēlēties produktus, ko transportē ar lidmašīnu, kā mango, aizjūras mellenes un sparģeļus nesezonā. Augu valsts uzturam nav obligāti jābūt eksotiskam. Pavasarī, vasarā un rudenī Latvijā nogatavojas vietējie dārzeņi, augļi, ogas, zaļumi un sēnes, kas veido labu uztura pamatu. Daudzus produktus iespējams uzglabāt ziemai, savukārt kaltētus graudaugus, pupiņas un zirņus, riekstus un sēklas var uzglabāt visu gadu. Ja ziemā vēlies ko svaigu, dažās dienās mājas apstākļos vari izaudzēt dīgstus vai mikrozaļumus, kas būs veselīgām vielām bagāti!
Biosfēras veselums un zemes lietojuma izmaiņas
Biosfēra – tā ir Zemes daļa, kurā sastopams viss dzīvo organismu kopums. Bioloģiskā daudzveidība, kā raksta Pasaules Dabas fonds, ir “saikne starp visiem zemes organismiem, kas tos vieno savstarpēji atkarīgā sistēmā, kurā katrai sugai ir sava loma. [..] Kopā mēs veidojam planētas ekosistēmu, kas nozīmē, ka, samazinoties bioloģiskajai daudzveidībai, tiek apdraudēta arī mūsu veselība un iztikas avoti.”
Iedomājies mūsu planētu un to, cik daudz vietas uz tās ir. Vai zināji, ka [tieši pusi](https://ourworldindata.org/agricultural-land-by-global-diets) no visas dzīvībai piemērotās zemes aizņem lauksaimniecība? Savukārt lielāko daļu (77%) no lauksaimniecības teritorijām izmanto dzīvnieku produktu ražošanai. Gaļa, piens un olas prasa visvairāk zemes, bet nodrošina tikai 18% no visām pasaulē saražotajām kalorijām. Kāpēc tā?
Savvaļas dzīvnieku populācijas pēdējo 100 gadu laikā ir vairāk nekā 3x samazinājušās, bet lopkopības dzīvnieku skaits – 3x pieaudzis. Šo lopiņu nu ir miljardiem un, tāpat kā cilvēks, viņi ēd un dzer. Lai pieņemtos svarā par 1 kg, vistai jāapēd 2–5 kg, cūkai 4-9 kg un govij līdz pat 25 kg barības!
Beigās no šiem dzīvniekiem iegūstam mazāk kaloriju un citu uzturvielu (tostarp proteīna), nekā viņos “ieguldīts”, un patērējam milzu platības lopbarības audzēšanai. Šo izšķērdību var novērst, uzņemot vērtīgās uzturvielas “pa taisno”, bez dzīvnieka starpniecības.
Oksfordas zinātnieki aprēķinājuši, ka, ja cilvēki aizstātu gaļu un piena produktus ar augu valsts produktiem, mēs varētu atbrīvot zemes platības Āfrikas izmērā. Iedomājies, cik daudz vietas savvaļas dabai un dzīvniekiem varētu tur atgūt!
Un kā ar dzīvību jūrās un zvejniecības ietekmi? Daudziem zvejniecība asociējas ar sirma jūrnieka tēlu, kas saulrietā brauc no laiviņas izmest tīklu. Diemžēl reālās cilvēku attiecības ar jūru šobrīd drīzāk pielīdzināmas karadarbībai. Zivis jāizceļ vienmēr, citādi būs zaudējumi. Tāpēc eksistē dažādas industriālas iekārtas, kas zivis izseko un pat ievilina tīklos. Rezultātā pasaules jūras un okeāni tiek izzvejoti – zivju populācijas nepaspēj atjaunoties. Lielo zivju pasaulē ir jau par 90% mazāk nekā pirms 1950. gada. Baltijas jūras menca un Eiropas zutis ir uz izmiršanas robežas.
Taču vēl lielāka problēma industriālajā zvejniecībā ir piezveja (angļu valodā: bycatch). Iztēlojies lielu tīklu, kas peld pa okeānu – šis tīkls nešķiro, kas tajā nokļūst. Delfīni, bruņurupuči, haizivis, roņi un jūraszirdziņi – šie visi ir piezvejas upuri, un tie veido 40% no visiem nozvejotajiem jūras iemītniekiem. Visļaunākā ir garneļu zvejošana ar trali, kurā uz katru noķerto 1 kg garneļu tīklos sapinas vēl 20 kg citu, “lieku” jūras iemītnieku!
Traģiska parādība okeāna dzelmēs ir arī “spoku” tīkli (angļu valodā: ghost nets). Pamestie zvejas tīkli vēl ilgi turpina ceļot pa jūru un pilnīgi bezjēdzīgi apdraud ikvienu savā ceļā. Tādu tīklu ir daudz! Katru gadu Baltijas jūrā tiek pazaudēts ap 10 000 gabalu! 2015. gadā Pasaules Dabas Fonds no Baltijas jūras izcēla 268 tonnas ar pamestiem zvejniecības atkritumiem – tīkliem, virvēm u.c.
Attēls: Šis roņu mazulis, ko atrada Kolkas piekrastē, no “spoku tīkliem” tika atsvabināts. Bet ir neskaitāmi jūras dzīvnieki, kuriem tā nepaveicas.
Sargāsim mūsu mīļo jūru, aizvietojot zivju produktus ar garšīgām un veselīgām alternatīvām – “burkānlasi”, čia sēkliņu “kaviāru”, baklažānu kažokā un dažādiem jūraszāļu ēdieniem!
Saldūdens izmantošana
Atverot krānu un tecinot ūdeni, varētu domāt – kāda gan ūdens krīze? Uz planētas taču ir tik daudz ūdens! Tomēr [tikai 1% no visa planētas ūdens](https://www.nationalgeographic.com/environment/article/freshwater-crisis) ir cilvēkiem un dzīvniekiem izmantojamais saldūdens. Lai gan Latvijā tā pagaidām ir gana, pasaulē daudzas pilsētas riskē palikt bez ūdens pavisam. Keiptauna 2017. gadā bija pirmā pilsēta, kas gandrīz sasniedza Day Zero jeb dienu, kad pilnībā noslēdz ūdens padevi visai pilsētai. Šāds liktenis tuvāko 50 gadu laikā draud Londonai, San Paulu, Pekinai, Stambulai, Tokijai, Barselonai, Mehiko u.c. lielpilsētām.
Piesārņojuma, klimata pārmaiņu izraisītu sausuma periodu un cilvēku skaita palielināšanās dēļ ir sevišķi jāpārdomā, kur izmantojam ūdeni. Dzīvnieku barības audzēšana, dzirdīšana un lopkautuvju tīrīšana šķērdē daudz vairāk saldūdens resursu nekā jebkura cita zemkopības joma. ¼ daļu no pasaules saldūdens krājumiem patērējam gaļas un piena produktu ražošanai. Liellopa gaļas saražošana vienai ēdienreizei iztērē ap 2000 l ūdens! Tikmēr katram desmitajam planētas iedzīvotājam nav piekļuves iespēju kvalitatīvam dzeramajam ūdenim.
Tikmēr augu valsts burgera saražošanai nepieciešams 75-99% mazāk ūdens nekā gaļas burgerim – izvēlies augu valsts opciju un ietaupi tūkstošiem litru ūdens vienā ēdienreizē!
Un kāds ir ūdens patēriņš, ražojot govs pienu vai tā alternatīvas no augiem? Salīdzini diagrammā!
Kopumā dabai visdraudzīgākie ir sojas un auzu pieni, turklāt abus augus iespējams audzēt Latvijā. Skatoties uz uzturvērtību, sojas piens ir vislīdzīgākais govs pienam gan proteīnā (satur visas 9 neaizstājamās aminoskābes), gan dažādās minerālvielās.
Izmaiņas bioģeoķīmiskajās plūsmās
“Bioģeoķīmiskās plūsmas” nozīmē tādu svarīgu barības elementu kā slāpeklis (N) un fosfors (P) apriti vidē un dzīvajos organismos. Mūsdienu izmaiņas N un P ciklos negatīvi ietekmē augsni, ūdeni un sugu daudzveidību, kā arī izraisa mirušās zonas ūdens ekosistēmās. Diemžēl Baltijas jūra ir nokļuvusi starp piesārņotākajām jūrām pasaulē, kas smagi cieš no “eitrofikācijas” – aizaugšanas ar aļģēm, kas veicina mirušo zonu veidošanos. Galveno N un P noplūdi Baltijas jūrā rada lauksaimniecība.
Atceries iepriekš lasīto: lielāko daļu lauksaimniecības zemju izmanto dzīvnieku produktu ražošanai, īpaši lopbarības audzēšanai. Lopiņi apēd vairāk proteīna un kaloriju nekā saražo. Iegūstot cilvēkam nepieciešamās uzturvielas tiešā veidā no augiem bez “starpnieka”, iespējams samazināt lopbarības audzēšanai izmantotās platības, tātad arī vajadzību mēslot ar N un P. “Tātad cilvēkam jāēd ganību zāle?!” Nē, runa ir par zemes lietojumu – ja mazliet samulsi, pārlasi sadaļu “Biosfēras veselums un zemes lietojuma izmaiņas”.
Turklāt caur lopiņiem izšķērdētā pārtika pārvēršas ar N un P bagātos mēslos. Visā pasaulē kūtsmēslu apjoms mērāms miljardos tonnu. Lai arī daļu izmanto apritīgos veidos (piemēram, kā mēslojumu augkopībā), nereti tie vienkārši krājas pie fermām, piesārņojot vidi. Lai arī Latvijas fermas ir mazākas nekā Amerikā, pie mums tikai pirms pāris gadiem katrā trešajā (!) liellopu saimniecībā konstatēja videi bīstamas mēslu krātuves.
Jauni piesārņotāji
Cilvēka izgudrojumi ir noderīgi, bet ne vienmēr padomājam par to ietekmi uz vidi un savu veselību, pirms ir par vēlu. Piemēri skaitāmi no mikroplastmasas līdz radioaktīviem materiāliem, bet pārtikas jomā aktuāli ir ģenētiski modificētie organismi (ĢMO) un antibiotikas.
Lai gan soja ir labs olbaltumvielu avots, daži bažījas par ĢMO sojas ietekmi. Iespējams, mierinās tas, ka Eiropas Savienībā ģenētiski modificētu soju cilvēku patēriņam lielākoties neizmanto. Uz visiem ES tirgotiem produktiem, kas satur ĢMO, jābūt atbilstošam [marķējumam](https://www.zm.gov.lv/partika/statiskas-lapas/genetiski-modificetie-organismi/genetiski-modificetie-organismi?nid=609#jump). Ja uz iepakojuma nav norādīts, ka produkts satur ĢMO, nav pamata satraukumam.
Starp citu, lielākā daļa ĢMO sojas Eiropā un arī Latvijā nonāk lopkopības dzīvnieku vēderos. Tieši dzīvnieki ir lielākie ĢMO patērētāji. Bet produkti no dzīvniekiem, kas baroti ar ĢMO, nav īpaši jāmarķē. Tā kā pāreja uz augu valsts uzturu samazina izaudzētās lopbarības apjomus, samazinās vajadzība arī pēc ĢMO.
Lopkopība ir arī liels antibiotiku patērētājs. Lai apmierinātu pieprasījumu pēc lētas gaļas u.c. dzīvnieku produktiem, ražotāji strādā maksimāli taupīgi. Tas ved pie intensīvās jeb industriālās lopkopības modeļa, kurā dzīvniekus tur saspiestībā, krasi ierobežojot viņiem kustību un dabiskas uzvedības iespējas, kas savukārt izraisa dzīvniekiem pastāvīgu stresu. Šāda vide ir slimību perēklis, tāpēc lopkopji plaši lieto antibiotikas. Taču izrādās, ka pārmērīgs antibiotiku lietojums pasaulē ir panācis pretējo efektu, tas ir, antimikrobiālo rezistenci (AMR) – baktērijas kļūst noturīgas pret antibiotikām, ar kurām iepriekš tās varējām iznīcināt. Kas par daudz, tas par skādi…
Arī dzīvnieku produktu aizstāšanā mēdz izmantot izgudrojumus, kuru ietekme uz vidi un cilvēkiem būtu jāizvērtē. Taču, ja cilvēks vēlas ēst tradicionāli, dabisko vieglāk atrast tieši augu virtuvē. Lētas, barojošas un gardas maltītes vari pagatavot no vienkāršiem produktiem, kas cilvēkam pazīstami jau gadsimtiem – ieskaties recepšu arhīvā!
Okeānu paskābināšanās
Vai atceries raksta sākumu par klimata pārmaiņām no siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām, ko rada lauksaimniecība un citi sektori? Augošām SEG emisijām ir vēl kāds blakusefekts.
Okeāni piesaista un noglabā atmosfēras CO2, darbojoties kā oglekļa tvertne (angļu valodā: carbon sink). Taču, absorbējot pārāk daudz CO2, ūdens pH līmenis pazeminās, jeb okeāns kļūst skābāks. Paskābināšanās gan negatīvi ietekmē ūdens ekosistēmas, gan samazina okeāna spēju noglabāt oglekli. Tas ir vēl viens iegansts rīkoties dabas labā, sākot ar savām pārtikas izvēlēm.
Kopsavilkums
Tam, ko liec šķīvī un vēderā, ir saistība gan ar klimatu, gan dzīvību uz zemes, jūrās un okeānos. Planēta galu galā uztur mūs pašus, tāpēc rūpēties par tās stabilitāti nozīmē rūpēties arī par sevi. Pārtikas ražošanai ir liela ietekme, tātad – arī Tavām pārtikas izvēlēm. To uzsver arī autori 2024. gada ziņojumam par planētas robežām:
“Lai ievērotu planētas robežas, vienlaikus nodrošinot pārtiku augošam pasaules iedzīvotāju skaitam [..], nepieciešama fundamentāla pārtikas sistēmas pārveide. Tā ietver uztura ieradumu pārvērtēšanu un izpēti, kur un kā audzējam un iegādājamies pārtiku. [..] Gan vides ilgtspējā, gan cilvēku veselībā izšķiroša nozīme ir uztura ieradumu maiņai saskaņā ar EAT-Lancet komisijas ieteikumiem samazināt dzīvnieku izcelsmes proteīna patēriņu.” (72. lpp.)
Ko likt vietā, samazinot dzīvnieku produktus un ēdot dabai draudzīgāk? Izaicinājums “Neapēd zemeslodi” gadu gaitā palīdzējis jau vairāk nekā 30 tūkstošiem cilvēku spert pirmos soļus augu virtuvē un atklāt tās garšīgās un daudzveidīgās iespējas. Pamēģini arī Tu – piesakies izaicinājumam!